Esi sveicināts Mūzikas Veča blogā

Čau! Šis ir pirmais ieraksts manā blogā. Blogā paustie uzskati ir tikai un vienīgi mani. Mūzikas Veča kanāls ir mana kreatīvā caureja, kurā radu dažāda veida dziesmas,- gan klausāmas, gan neklausāmas - kurās parodizēju ikdienas problēmas, situācijas, trendus, un jebko citu kas tajā brīdī iešaujas prātā.

Manuprāt, mums katram ir jāspēj pasmieties par sevi & humors atļauj mums dažkārt labāk ieraudzīt savus sarkanos karogus, brīžos, kad tieša konfrontācija izraisa aizsardzības mehānismus, kas var bloķēt racionālas domas.

Humoriska pieeja nopietnām tēmām apvienota ar lipīgu skaņdarbu apakšā atļauj cilvēkiem, kas dziesmas klausās tikai fonā, pēc desmitās reizes, iespējams sadzirdēt lēnām vārdus un atļaut sev padomāt par viņiem. Tiešām sadzirdēt tos - bez iespējamām pēkšņām emocijām, kas var rasties brīdī, kad viss tiek uzsūkts uzreiz.

Es pēdējo ~1-1.5 gadus esmu lielākoties atteicies no sociālajiem tīkliem, tā kā biju palicis diezgan ļoti atpalicis pēdējā laika pop-kultūrā. Parasti, laiku pa laikam, apmeklēju Reddit tikai, vai atsevišķus X nostūrus lai uzzinātu par jaunumiem ļoti specifiskās nišās. Tiešām iepatikās tikt vaļā no Instagrama un citu portālu kopistiskās atkarības.

Neilgi pēc tam, kad iznāca Threads Latvijā, ik pa laikam patika apciemot mājas lapu sulīgās drāmas dēļ, bet pēdējo nedēļu, saprotu, ka es kaut kā savu algoritmu esmu novedis līdz pilnīgai misenei un sāk palikt skumji lasīt šo vietni.

Man vienmēr ir jautri palasīt "heiteru" komentārus, kuriem tik ļoti viss nepatīk, bet tomēr ir gatavi veltīt savu svēto dienas laiku lai izšķērdētu atstājot komentāru man.

Tajā pašā laikā - cenšos kritiski izskatīt savas darbības un sev apkārt notiekošo, & pēc visas miskastes ko lasīju Threados, sapratu, ka par ļaunu noteikti nenāktu, ja visas negativitātes vidū padalītos ar kaut ko, kas, iespējams būtu mazliet mazāk negatīvs (neredzu savu saturu kā negatīvu, jo vienmēr cenšos nebūt personisks nodirsienos un vienlīdzīgi nodirst visas sabiedrības grupas/klases/dzimumus, u.t.t. Ja cilvēki to vēlās projecēt uz sevi, tas paliek jau katra paša atbildībā.).

Neesmu nekad bijis liels gleznu & tāda tipa mākslas cienītājs. Ilgu laiku esmu centies racionalizēt šo un, manuprāt, galvenais iemesls bijis tam, ka gleznās & mākslas izstādēs ir pārāk daudz atvēlēts skatītāju interpretācijai.

Man baudu nes zināšanas, ziņkāres piepildīšana. Saprašana par to, kas liek cilvēkiem tikšķēt. Kas cilvēkiem liek darīt to, ko viņi dara. Atļaujot visu interpretāciju meklēt man, es pazaudēju iespēju saprast ko mākslinieks pats ir domājis. Tādēļ, esmu vienmēr vairāk liecies uz grāmatu, filmu, mūzikas pusi - kur es biežāk varu vēlāk uzmeklēt paša mākslinieka izskaidrojumu par to, ko viņu mākslas darbi nozīmē.

Pēdējo gadu laikā aizķēra komiķis Daniel Sloss & viens no viņa gabaliem bija par to, - jēgas atrašana mākslas darbā nenozīmē, ka tas noteikti ir tas, ko mākslinieks vēlējās pateikt ar šo mākslas darbu (citēju zemāk par šo gabalu no pirmā bloga kuru atradu google par šo):

"One of my favorite bits of comedy is by a comic on Netflix named Daniel Sloss. He is not the most clever comic in the world, but one of his better jokes is all about perspective. He was talking about Jackson Pollock, and he had this big important exhibit once, where the main piece was black paint smeared over a white canvas, with two red dots in the middle. An art critic perceived the white canvas to be Earth pre-humanity, vast, clean, pure, unending; while the black paint represented humanity, chaotic, messy, dirty. The two dots he perceived to be a self-portrait of Pollock- small, insignificant, yet standing out so brilliantly. The punchline of the joke was upon Pollock being asked what the two red dots represent, he is on record as walking up to his painting and saying, “Huh. The red must have splashed when I was painting something else”. The moral of the story is that just because you can find meaning in someone’s art does not mean that is the meaning the artist intended. I actually find this to be the opposite of most journalism. Rarely do we create journalism without meaning, or without hoping to make a particular impact, like people might do with abstract art. Although people may perceive our written and visual work differently than how we intend it to be perceived, in my experience, is usually always accompanied by a distinct purpose. This is why journalism is not ever truly objective, because it has purpose and intent behind it."

Šī iemesla dēļ, - vēlos paturēt savu blogu, kur izpaužu savas domas un uzskatus par to ko gribu pateikt (dziesmās kur ir doma, tas ir - huiņu dziesmas, huiņas pēc būs & paliks).

Tā kā šis ir mans intro-posts, tad pārlieku neiešu šeit dziļāk.

Paldies par uzmanību - ja nav ko darīt, vari paklausīties manu tādu pirmo "kinda pabeigto" varoņdarbu un fanot par Svēto Trīsvienību.